Propoliss, jeb bišu līme, ir lipīga viela, ko bites sanes no koku pumpuriem, augļiem, lapām un kas palīdz aizsargāt bišu saimes ligzdu no kaitīgiem mikroorganismiem. Galvenokārt tas sastāv no augu balzāmiem, sveķiem, koku izsvīdumiem, izdalījumiem uz augu lapām un mizām u. c. Pārējās sastāvdaļas veido vasks (līdz 30%), ēteriskās eļļas (ap 10–20%) un ziedputekšņi (līdz 15%). Propolisā vēl var atrast daudz vērtīgu komponentu: organiskās skābes, aminoskābes, mikroelementus, minerālvielas, bioflavonīdus, flavonīdus, fenola savienojumus u.c. Šīs visas vērtīgās vielas bite apstrādā ar saviem fermentiem un pievieno vasku. Rezultātā rodas bioloģiski aktīva unikāla viela – propoliss, kas var būt tumši zaļā, brūnā, iesārtā vai pelēcīgā toņu nokrāsā. Dravnieks propolisu iegūst to nokasot no kāru virsējām līstītēm, ligzdas sedziņām, stropa skrejām un sienām.

Savu nosaukumu propoliss ir guvis no grieķu valodas (pro – priekšā, polis – pilsēta, propoliso – aizziest). Visi šie tulkojumi precīzi raksturo tā pielietojumu un nozīmi bišu stropā, kur tas kalpo kā „aizsargmūris” pret slimībām, dezinficēšanai, stropa tīrīšanai un higiēnai. Bites ar propolisu ļoti rūpīgi dezinficē katru šūnas kanniņu, kur bišu māte dēj oliņas, radot sterilu un antibakteriālu vidi. Stropā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši bišu, bet pietiek ar 20 – 30 gr propolisa, lai gaiss šajā šaurajā telpā būtu dezinficēts un baktericīds.

Propolisu pazina senajā Ēģiptē, Romā, Grieķijā u.c., bet pirmās ziņas par šo brīnumaino bišu produktu ir apkopojis Aristotelis. Jau apmēram 5000 gadu senā pagātnē asīrieši un senie grieķi to lietoja veselības stiprināšanai un brūču dziedēšanai. Pateicoties propolisa spēcīgajām dezinficējošajām īpašībām, senie ēģiptieši ar to iebalzamēja un mumificēja faraonus.

Propolisu sauc arī par dabas penicilīnu. Daudzu slimību ārstēšanā, kad sintētiskās antibiotikas vairs nepalīdz, tad bieži vien propoliss ir izrādījies kā ļoti efektīvs līdzeklis. Propolisa satāvs ir mainīgs un nestabils atkarībā no ģeogrāfiskās vietas un apstākļiem, kādos bites to ievāc. Zinātnieki ir atklājuši, ka propolisam piemīt antitoksiskas, antibakteriālas, tonizējošās un anestezējošas īpašības. Pateicoties propolisa bagātajam ķīmiskajam sastāvam (ap 250 identificētām vielām: flavonīdi, fenoli, aromātiskās skābes, aminoskābes, steroīdi, vitamīni, mikroelementi, mikrovielas), to veiksmīgi izmanto medikamentu un kosmētisko līdzekļu ražotāji. Propoliss ir spēcīgs antioksidants, kas aptur vai pilnībā apstādina nevēlamu mikroorganismu, baktēriju, sēnīšu un vīrusu darbību. Ar propolisu var veiksmīgi ārstēt apdegumus, apsaldējumus, strutainas, iekaisušas čūlas, ādas savainojumus, augoņus, izsitumus, krūšu galu un ādas plaisājumus, iekaisumus degunā, mutes gļotādai un kakla dobumā. Propolisu var lietot kuņģa, zarnu trakta, onkoloģisko, ginekoloģisko, uroloģisko slimību ārstēšanā un profilaksē. Propoliss stimulē imunitāti. Tas samazina holesterīna līmeni asinīs, arteriālo asinsspiedienu, pastiprina antibiotiku iedarbību, tāpēc propolisu var lietot ļaundabīgu audzēju, tuberkulozes, artrīta, artrožu, dziļo vēnu trombozes, bronhīta, neirīta, osteohondrozes un radikulīta ārstēšanā. Tomēr smagu hronisku slimību gadījumos būtu vēlams konsultēties ar ārstu.

Pateicoties zemai propolisa kušanas temperatūrai (+65°C), ārstnieciskus šķīdumus ir iespējams viegli pagatavot arī mājas apstākļos. Visbiežāk propoliss tiek iejaukts eļļā, spirtā, ūdenī, pienā, bet šo šķīdumu koncentrācijas stiprums ir atkarīgs no to pielietošanas mērķa.